Eritritols ir sava veida pildījuma saldinātājs. Tas ir četru ogleklis cukura spirts. Angļu nosaukums ir mezo-eritritols, 1-2-3-4-Butanetetrol; molekulārā formula ir C4H10O4. To var ražot glikozes fermentācijas procesā. Produkta forma ir balts kristālisks pulveris, nedaudz salds, un tam ir vēsa sajūta. Tas šķīst ūdenī (37%, 25°C). Zemās šķīdības dēļ (salīdzinot ar saharozi) to ir viegli kristalizēt un tas ir piemērots tiem, kam nepieciešama saharozes garša. Pārtiku, kurai ir 20 kalorijas uz 100 gramiem, galvenokārt izmanto cukura aizstājējiem.
Tomēr eritritolam ir arī blakusparādības, tas ir, pārdozēšana izraisīs vēdera uzpūšanos, un ilgstoša lietošana var iznīcināt zarnu floras līdzsvaru. Pašlaik tas ir tirgū par aptuveni 4 ASV dolāriem par kilogramu.
Eritritola saldums ir līdzvērtīgs 70% no saharozes salduma. Tas ir visuresošs, piemēram, sēnītes, sēnes, ķērpji, melones un augļi, melones, vīnogas, bumbieri, dzīvnieku acu lēcas, plazma, augļa šķidrums, sperma un urīns. To var noteikt arī nelielā daudzumā, un tas nelielā daudzumā atrodas arī fermentētā pārtikas vīnā, alū, sojas mērcē un japāņu sakē. Ražošanas metodes var iedalīt divos veidos: mikrobu fermentācija un ķīmiskā sintēze.
Galvenās ražošanas metodes ir: cietes-sašķidrināšanas-saharifikācija-glikozes ražošanas celms fermentācija-filtrēšana-hromatogrāfija-attīrīšana-koncentrācija-kristalizācija-atdalīšana-žāvēšana.
Relatīvi šķidrais inulīns (šķidrais inulīns) galvenokārt iegūts no topinambūra (topinambūra). Produkta specifikācijas ietver: 60% inulīnu un 90% inulīnu. Tas galvenokārt ir izgatavots no atsevišķiem topinambūra bumbuļiem kā izejvielām. Filtrēšana un citi procesi rada sava veida īsās ķēdes inulīnu ar polimerizācijas pakāpi, kas ir mazāka par 10, kas ir sava veida diētiskās šķiedras ar cukura aizstājējfunkciju un pieder pie dabīgiem prebiotikas produktiem.
Ļaujiet man jūs iepazīstināt ar cukura aizstājējiem. Cukura aizstājēji ir mazkaloriju vai kaloriju saldinātāji. Kamēr pārtikas piedevas, kas var pievienot saldumu pārtikai, pieder pie cukura aizstājēju kategorijas. Galvenās kategorijas ir: dabīgie saldinātāji, cukura spirti un mākslīgie saldinātāji (risks pakāpeniski palielinās un nav ieteicams).
Dabīgie saldinātāji tiek iegūti no augiem, un cilvēki tos pakāpeniski atklāj un pēc tam iegūst lietošanai. Parastie saldinātāji ir inulīns un mogroside utt.
Cukura alkoholam ir laba garša, tuvu saharozes saldumam, bet augsts kaloriju daudzums. Parastie ir ksilīts un sorbīts.
Šķidro inulīnu ražo, ekstrahējot ar karstu ūdeni, atkrāsojot, dejonizējot, saharozi, glikozi, fruktozi un īsās ķēdes inulīnu ar DP<10 through="" membrane="" interception,="" which="" is="" equivalent="" to="" 50-60%="" of="" sucrose.="" it="" can="" be="" used="" in="" food,="" dairy="" products,="" beverages,="" health="" care="" products,="" soft="" sweets,="" chocolate="" and="" other="">
Tas satur īsās ķēdes inulīnu (DP2-10), ko raksturo augsts uztura šķiedru saturs un salikts funkcionālais cukurs saharozes aizstāšanai. Tā kā tas ir sīrupa formā, šķidrais inulīns ir ērtāk lietojams.
Ir vērts pieminēt, ka šķidro inulīnu var piemērot Maillard reakcijai pārtikas pārstrādē. Maillard reakcija ir arī izplatīta ne-fermentatīva brūnināšanas parādība. Gandrīz visi pārtikas produkti, kas satur karbonilgrupas un aminogrupas, var ražot Maillard apkures apstākļos. reakcija. Maillard reakcija var dot ēdienam unikālu garšu un krāsu. Tāpēc Maillard reakcija ir kļuvusi par pārtikas pētniecības karsto punktu un ir tehnoloģija, kas nav atdalāma no mūsdienu pārtikas rūpniecības. To izmanto pārtikas cepšanā, kafijas pārstrādē, gaļas pārstrādē, garšas ražošanā, vīna darīšanā utt. Plaši izmanto šajā jomā. Bet eritritols nav.